Kāda diēta svara zaudēšanai? Ko atklāj 48 randomizēti pētījumi

Visas lielās diētu grupas, no visvairāk ogļhidrātu nabadzīgajām līdz visvairāk tauku nabadzīgajām, ir saistītas ar svara zudumu, un atšķirības starp tām paliek nelielas. Tāds ir 48 randomizētu pētījumu tīkla metaanalīzes secinājums, aptverot 7 286 dalībniekus (Johnston u.c., JAMA, 2014). DIETFITS pētījums pēc tam nonāca tiešā pārbaudē, ar 609 pieaugušajiem, kas tika novēroti divpadsmit mēnešus: 5,3 kg vidēja svara zuduma ar taukus nabadzīgu uzturu, 6,0 kg ar ogļhidrātus nabadzīgu uzturu, šī atšķirība nav nozīmīga, un to neizskaidro ne ģenētika, ne insulīns (Gardner u.c., JAMA, 2018).

Ko salīdzināja 48 pētījumu metaanalīze

48 pētījumi, ko apkopoja Johnston u.c., nāk no 59 publikācijām, iegūtām no 6 datubāzēm, un aptver 7 286 pieaugušos ar lieko svaru vai aptaukošanos, ar ķermeņa masas indeksu 25 un vairāk (Johnston u.c., JAMA, 2014).

Katrs pētījums saglabāja savu populāro diētu, bez speciālista uzraudzības, pretstatā citai uztura metodei vai diētas neesamībai; novērošana ilga vismaz trīs mēnešus, un svars tika mērīts pēc 6, tad pēc 12 mēnešiem (tas pats avots).

Viena un tā pati diēta reti parādījās vairākos pētījumos, kas apgrūtināja jebkādu tiešu salīdzinājumu. Tīkla metaanalīze apiet šo šķērsli: tā savieno diētas pa pāriem, katrs posms balstās uz pētījumiem, kuros tās pretstatītas (tas pats avots).

Pretstatā diētas neesamībai svara zudums sasniedza 8,73 kg pēc 6 mēnešiem ar ogļhidrātus nabadzīgu uzturu, pret 7,99 kg ar taukus nabadzīgu uzturu; pēc 12 mēnešiem abas grupas saplūda ap 7,3 kg (tas pats avots).

Modelis arī aprēķina uzvedības atbalsta ietekmi, 3,23 kg pēc 6 mēnešiem pret 1,08 kg pēc 12 mēnešiem, un fizisko aktivitāšu ietekmi, 0,64 kg pret 2,13 kg (tas pats avots).

Nelielas atšķirības starp nosauktajām diētām

Lielākā atšķirība starp divām nosauktām diētām sasniedza 1,71 kg: pēc 6 mēnešiem Atkinsa diēta apsteidza Zone diētu (Johnston u.c., 2014).

Pēc autoru domām, svara zudums ar vienu vai otru ogļhidrātus vai taukus nabadzīgo uzturu ir nozīmīgs, un atšķirības starp nosauktajām diētām paliek nelielas (tas pats avots).

DIETFITS pētījums: divas diētas, divpadsmit novērošanas mēneši

DIETFITS piesaistīja 609 pieaugušos no 18 līdz 50 gadiem, bez diabēta, ar ķermeņa masas indeksu no 28 līdz 40. Randomizācija sadalīja šos brīvprātīgos starp veselīgu taukus nabadzīgu un veselīgu ogļhidrātus nabadzīgu uzturu (Gardner u.c., JAMA, 2018). Pētījums norisinājās vienā vietā, un dalībnieku piesaiste ilga no 2013. līdz 2015. gadam (tas pats avots).

Atbalsts neatšķīrās starp grupām: 22 grupu nodarbības, sadalītas pa divpadsmit mēnešiem, ko vadīja konsultanti, ar vienu un to pašu mērķi: uz ilgāko laiku visnoturīgākā diētas versija (tas pats avots).

Pēc 12 mēnešiem vidējais svara zudums sasniedza 5,3 kg taukus nabadzīgajā grupā un 6,0 kg ogļhidrātus nabadzīgajā grupā. Starp abām 0,7 kg atšķirība nebija statistiski nozīmīga (95 % ticamības intervāls: no -0,2 līdz 1,6 kg). Faktiski sasniegtais uztura patēriņš atšķīrās daudz vairāk: 48 % ogļhidrātu vienā pusē pret 30 %, un 29 % tauku pret 45 % (tas pats avots).

481 no 609 dalībniekiem, tas ir 79 %, pabeidza novērošanu, un 18 reģistrētie nevēlamie notikumi sadalījās vienmērīgi starp grupām. Lipīdu profili un asinsspiediens uzlabojās abās grupās; LDL holesterīns palielinājās ogļhidrātus nabadzīgajā grupā (tas pats avots).

Individuālā amplitūda krietni pārsniedza atšķirību starp grupām: no 30 kg zaudētiem līdz 10 kg pieņemtiem katrā grupā, izkliede tuvu 40 kg (tas pats avots).

Ne gēni, ne insulīns nenošķīra diētas

Palika pavediens, kam sekoja iepriekšējie darbi: vai pareizā diēta ir atkarīga no katra profila? Pētījums pārbaudīja divus marķierus, ģenētisko profilu, veidotu no trim polimorfismiem, un insulīna līmeni, mērītu trīsdesmit minūtes pēc glikozes slodzes. Sākumā 40 % dalībnieku bija ar taukus nabadzīgajai diētai piesaistīto profilu, un 30 % ar ogļhidrātus nabadzīgajai diētai piesaistīto (Gardner u.c., 2018).

Netika atrasta nekāda mijiedarbība starp ievēroto diētu un ģenētisko profilu (P = 0,20), ne arī starp diētu un insulīna sekrēciju (P = 0,47) (tas pats avots).

Iepriekšējais retrospektīvais darbs bija novērojis 6 kg pret 2 kg atšķirību atkarībā no dalībnieču piesaistes genotipam. DIETFITS tika izveidots, lai šo hipotēzi pārbaudītu prospektīvi; tas to neapstiprināja (tas pats avots).

Šie divi marķieri neļāva noteikt, kura diēta kam der, atzīmē autori (tas pats avots).

Ievērošana ilgtermiņā

2014. gada metaanalīze savu ieteikumu saista ar vienkāršu kritēriju: piedāvāt diētu, ko pacients spēs ievērot (Johnston u.c., 2014).

Otra metaanalīze, aptverot 27 pētījumus, aprēķina svara zaudēšanas programmu ievērošanu. Vidējais rādītājs ir 60,5 %, un tas samazinās līdz ar ilgumu: 69,9 % programmām, kas īsākas par 12 mēnešiem, 53,0 % tām, kas ilgst gadu un vairāk (Lemstra u.c., Patient Preference and Adherence, 2016).

Divi faktori uzlabo šos rādītājus, 1,65 reizes nodarbību vadība, 1,29 reizes sociālais atbalsts (tas pats avots).

Ilgums paliek jutīgākais punkts pēc programmu beigām: Hall un Kahan apskats vēsta, ka 29 pētījumu metaanalīzē vairāk nekā puse zaudētā svara atgriežas divu gadu laikā, un vairāk nekā 80 % piecu gadu laikā (Hall un Kahan, Medical Clinics of North America, 2018).

Aptaukošanās un ēšanas traucējumi: profesionāla uzraudzība

Šeit aprakstītie pētījumi attiecās uz pieaugušajiem bez diabēta (Gardner u.c., 2018). Citas situācijas prasa medicīnisku uzraudzību, ko šie protokoli neaplūko.

Pasaules Veselības organizācija (WHO) aptaukošanos klasificē kā hronisku un atkārtotu slimību; 2022. gadā 890 miljoni pieaugušo dzīvoja ar aptaukošanos (WHO, 2025).

Cilvēkam, kas dzīvo ar aptaukošanos, 5 % līdz 10 % svara zudums samazina 2. tipa diabēta rašanās risku (HAS, 2011).

Francijā Haute Autorité de Santé (HAS) prasa, lai lieko svaru un aptaukošanos uzraudzītu ģimenes ārsts, plānotā uzraudzībā (HAS, 2011). Tā arī brīdina pret vienu pēc otras sekojošām diētām, kuru svara svārstības var būt bīstamas veselībai (tas pats avots).

Ēšanas uzvedības traucējumi, anoreksija vai bulīmija, ir to apmācītu veselības speciālistu kompetencē (Assurance Maladie, 2026).

Nekas šajos rezultātos neaizstāj individuālas situācijas novērtējumu, kas pienākas veselības speciālistam (HAS, 2011 ; WHO, 2025).